Cilvēks gaida īsto laiku, vietu, notikumu, cilvēku. Tad, kādā brīdī, Cilvēks jūtas laimīgs. Un šķiet – jā, šeit tas ir – laiks, vieta, notikums, cilvēks. Sniegs – balts, saule – spoža, koki – zaļi, ceļš – tik braukt un braukt, un braukt pa to.
Paiet laiks un seko viena vilšanās, tad vēl un vēl viena. Sniegs kūst un ir pelēcīgi netīrs… saule – slēpjas aiz lietus mākoņiem… kokiem – lapas čokurojas un vīst, un tie mēdz būt kaili… ceļš – ceļš ir ielāpiem klāts, bedrains, šķēršļiem un sagrautiem tiltiem priekšā… jākāpj no auto laukā. Tad Cilvēkam šķiet – mjā, laikam toreiz nebija ne īstais laiks, vieta, notikums, cilvēks. Un Cilvēks atkal gaida īsto laiku, vietu, notikumu, cilvēku.
Psihoterapeiti izpētījuši, cilvēks nevar dzīvot visu laiku ar laimes sajūtu. Tas ir kā būt nepārtraukti alkohola vai narkotiku reibumā. Šāds stāvoklis cilvēku sagrauj. Cilvēkam laimes, prieka, sajūta ir dota tikai uz īsu brīdi. Kad uzvaras prieks ir izbaudīts, gandarījuma sajūta izdzīvota, kaut kāda viņa vajadzība apmierināta – vajag jaunu mērķi, jaunu laimes un prieka sajūtu.
Cilvēks gaida Jaunu laiku, vietu, notikumu cilvēku. Ir tik viegli sajust "īsto" ar jaunām lietām. Teniss – pirmais atsitiens, pirmā serve, pirmais nospēlētais geims, pirmais uzvarētais pretinieks…zaudēts, zaudēts, zaudēts… Riteņbraukšana – tavs pirmais sporta ritenis, pirmais grupas izbrauciens, pirmo reizi esi visu treniņu noturējies uz veltņiem, pirmās sacensības…un kāds ir ātrāks par tevi, un atkal ātrāks par tevi un atkal, un atkal…. Orientēšanās – pirmais atrastais punkts, pirmā nofinišētā trase, pirmo reizi esi finišējis pirmais... neatrasts punkts, diskvalifikācija, finišējis - otrais, atkal otrais, un atkal…
Tas ir tik grūti, saņemties un pielikt pūles lai uzlabotu meistarību. Jo vairāk ar kādu lietu nodarbojamies, jo vairāk vajag ieguldīt piepūles un laiku, lai uzlabotu to vienu mazo lietu, kas padara cilvēku par stiprāku, veiklāku un ātrāku kādā lietā. Tā arī dzīvē – ir tik sasodīti grūti palikt tur kur esi, ar to - ar ko esi un strādāt pie tām lietām kuras maina kvalitāti. Un jo lielāks stāžs – jo lielāks darbs jāiegulda.
Cilvēks priecājas par savas valsts sportistu uzvarām. Tas ir tik satraucoši – manējie uzvarēja, es esmu kopā ar viņiem. Bet tur apakšā – ir desmitu gadu, vesela mūza vai paaudžu darbs. Ir taču tik viegli sākt ko jaunu, viens un divi un jau jauna kvalitāte, trīs… četri… pieci atkal nākošā. Tas ir viegli – sākt jaunu spēli gadžetā. Par katru mazāko sasniegumu dod balvu, spīgulīti…jo lielāks līmenis, jo lielāka balva, jo vairāk laika un prasmes jāiegulda.
Mjā, šis sāk kļūt par grūtu, sākam citu spēli. Tur uzreiz atkal varēs dabūt balvu, spīgulīti. Esam mēs kļuvuši par tādu gadžetu – spīgulīšu cilvēkiem. Gribas ātri lai ir laimes sajūta - tagad, šeit… un lai kāds no malas var paglaudīt spalviņas un pateikt – cik tu cilvēks esi veiksmīgs.